Žilbēra sindroms

Kas ir Žilbēra sindroms?

Žilbēra sindroms (Gilbert’s syndrome) jeb labdabīgā iedzimtā intermitējošā (ar periodiskiem paasinājumiem) hiperbilirubinēmija ir izplatītākais iemesls iedzimtam paaugstināta bilirubīna līmenim. Žilbēra sindroms nav slimība, bet gan iedzimta vielmaiņas īpatnība, kuras rezultātā iespējams paaugstināts bilirubīna līmenis asinīs. Žilbēra sindroms nav bīstams, tā pamanāmākais simptoms ir vairāk vai mazāk izteikta dzelte, kas neliecina par nopietnu saslimšanu un ir tikai pārejošs kosmētisks defekts. Dzelte nav izteikta, un parasti kļūst manāma stresa situācijās, pēc badošanās, pēc pastiprinātas alkohola lietošanas, kā arī pie lielām fiziskām slodzēm. Tā nekādā gadījumā nesignalizē par aknu bojājumiem, tāpēc terapija nav nepieciešama. Dažiem cilvēkiem ar šo sindromu var arī nebūt dzeltes. Žilbēra sindroms sastopams vidēji 5-12% Eiropas (Caucasian) iedzīvotāju populācijas (Borlak at. al.,2000).

Žilbēra sindroma diagnostikas galvenais nolūks ir izslēgt citas, nopietnas aknu saslimšanas.

Analīzes apraksts.

Lai mūsu laboratorijā veiktu Žilbēra sindroma analīzi, pietiek ar t.s. „siekalu paraugu” – uztriepi no mutes gļotādas. Nav nepieciešama uzturēšanās stacionārā, kā tas ir, ja izmanto standarta metodi Žilbēra sindroma noteikšanai – bioķīmisko urīna analīzi. Gēnu līmenī veiktā analīze ir visprecīzākā. Pasaulē tieši šī metode kļuvusi par standarta metodi Žilbēra sindroma diagnostikā.

Žilbēra sindroma cēlonis ir mutācijas gēnā UGT1A1, kas kodē bilirubīna-UDP glikuronoziltransferāzi (UGT). Žilbēra sindroma gadījumā visbiežāk sastopamā mutācija ir TA insercija (homozigota) gēna UGT1A1 promotera rajonā (Monaghan G. et. al., 1996). Šī mutācija samazina bilirubīna-UDP glikuronoziltransferāzes ekspresiju par 30 -50% (Hsieh et.al., 2007). Samazinoties bilirubīna-UDP glikuronoziltransferāzes ekspresijai, attiecīgi paaugstinās bilirubīna līmenis asinīs, jo bilirubīna-UDP glikuronoziltransferāze ir enzīms, kas veic bilirubīna glikuronidizāciju.

Ieteicams ņemt vērā, ka cilvēkiem, kuriem ir Žilbēra sindroms un kuri lieto medikamentus, kuru metabolismam nepieciešama glikuronidizācija (piem. Irinotecan, Paracetamol u.c), ir iespējama medikamentu nepanesamība (Esteban A. et al., 1999; Innocenti F. et. al., 2004)

Rezultātu interpretācija.

Visbiežāk sastopamais Žilbēra sindroma cēlonis ir TA insercija gēna UGT1A1 promotera rajonā. Normālā variantā gēna UGT1A1 promotera rajonā abās allēlēs ir seši TA atkārtojumi – A(TA)6TAA, bet Žilbēra sindroma gadījumā abas allēles satur septiņus TA atkārtojumus- A(TA)7TAA.

Piemērs.

Pacientam ir paaugstināts bilirubīna līmenis asinīs. Veicot Žilbēra sindroma DNS testu TA insercijai gēna UGT1A1 promotera rajonā iespējami divi atbilžu varianti:

1. Iedzimtu Žilbēra sindromu apstiprina

Genotips: Homozigots (TA)7 – abas allēles satur TA insercijuA(TA)7TAA.

2. Iedzimtu Žilbēra sindromu neapstiprina

Iespējamie genotipi:

§ homozigots (TA)6- abas allēles ir bez TA insercijas: A(TA)6TAA

§ heterozigots - viena allēle satur TA inserciju, otra nē: A(TA) 6TAA/A(TA)7TAA

Jāmeklē citi cēloņi paaugstinātam bilirubīna līmenim. Šajos gadījumos nevar izslēgt iespēju, ka pacientam ir citas mutācijas gēnā UGT1A1, kuras ar šo testu netiek pārbaudītas.

Lai pieteiktos laboratorijas apmeklējumam un nodotu paraugu kāda testa veikšanai, lūdzu,

  • zvanīt: 67425241
  • sūtīt informāciju, norādot veicamo analīzi,  cilvēka, kam jāveic izmeklējums vārds un  uzvārds, dzimšanas gads,  vēlamais pieņemšanas datums, laiks un Jūsu tālruņa numurs uz e-pasta adresi info@genera.lv

 

 

Izmantotie avoti:

Borlak, J., Thum, T., Landt, O., Erb, K., Hermann, R. Molecular diagnosis of a familial nonhemolytic hyperbilirubinemia (Gilbert’s syndrome) in healthy subjects. Hepatology 32: 792-795, 2000.

Esteban A, Pérez-Mateo M (1999). Heterogeneity of paracetamol metabolism in Gilbert’s syndrome. European journal of drug metabolism and pharmacokinetics 24 (1): 9–13.

Hsieh, T.-Y., Shiu, T.-Y., Huang, S.-M., Lin, H.-H., Lee, T.-C., Chen, P.-J., Chu, H.-C., Chang, W.-K., Jeng, K.-S., Lai, M. M. C., Chao, Y.-C. Molecular pathogenesis of Gilbert’s syndrome: decreased TATA-binding protein binding affinity of UGT1A1 gene promoter. Pharmacogenet. Genomics 17: 229-236, 2007.

Innocenti F, Undevia S.D., Iyer L., et. al. Genetic variants in the UDP- glucuronosyltransferase 1A1 gene predict the risk of severe neutropenia of irinotecan. J. Clin. Oncol. 2004; 22:1382-1388.

Monaghan G, Ryan M, Seddon R, Hume R, Burchell B (1996). Genetic variation in bilirubin UPD-glucuronosyltransferase gene promoter and Gilbert’s syndrome. Lancet 347 (9001): 578–81.

  • Jautājiet mums!

    Jūsu jautājums:

    E-pasts adrese uz kuru sūtīt atbildi:

    Lūdzu ievadiet sekojošos simbolus:
    captcha