Raksts žurnālā Māja (04.02.11)

Gēnu testi: arī vitāli svarīgas atbildes

Ilze Zonne

Cilvēks, kuram nekad nav pašam bijusi vajadzība veikt kādu gēnu testu, nereti domā, ka tie paredzēti tikai pētnieciskiem, ar praktisko dzīvi īsti nesaistītiem mērķiem. Patiesībā daudzas medicīnas nozares vairs nav domājamas bez šīm analīzēm.

Piemēram, gēnu testi kļuvuši par neaizstājamu palīgu, lai hematologi varētu izraudzīties noteiktu asins vēža formu ārstēšanas metodes un kontrolēt, cik terapija ir veiksmīga. Klīniski diagnostiskajā laboratorijā pieprasīti ir arī citi testi, no kuriem sabiedrībā zināmākais ir paternitātes noteikšana, tāpat var noteikt Žilbēra sindromu, venozo trombožu risku, iedzimtu hemahromatozi, izplatītāko augļa hromosomālo patoloģiju – trisomiju risku u.c. Pēdējā laikā cilvēki labprāt izmanto iespēju saņemt testa komplektu pa pastu – tad atliek tikai saskaņā ar pievienoto instrukciju paņemt siekalu paraudziņu, nosūtīt to uz laboratoriju un gaidīt atbildi.

Paternitāte arvien aktuāla

Laboratorijas GenEra direktors molekulārbiologs Juris Šteinbergs stāsta: „Mēs varam lepoties, ka pagājušā gada nogalē divas mūsu laboratorijas darbinieces pēc sekmīgas pārbaudījumu nokārtošanas ir ieguvušas sertificētu tiesu ekspertu statusu un iekļautas tiesu ekspertu reģistrā. Tas nozīmē, ka mūsu laboratorija ir tiesīga veikt ekspertīzes civillietās – paternitātes noteikšanu, cilvēka STR genotipa noteikšanu, kas vienā otrā gadījumā var nozīmēt arī personu identifikāciju. Līdz ar to arī cilvēki, kuri ierodas pie mums veikt paternitātes testus, kas nav tiesas nozīmēti, saņem atzinumu, ko parakstījis sertificēts eksperts. Ja nepieciešams juridiski korekts slēdziens, ko var izmantot juridiskām procedūrām, tad laboratorijā jāierodas vīrietim, sievietei un bērnam, līdz ņemot personību apliecinošus dokumentus. Jebkurš materiāls, kas laboratorijā nogādāts citā veidā, tiek traktēts kā nezināmas izcelsmes paraugs. Tehniski starpības nav, jo vienādi tiek apstrādāti un analizēti gan tie paraugi, kas paņemti ekspertīzes ietvaros, ievērojot visas formalitātes, gan uz laboratoriju atnestie vai pa pastu atsūtītie materiāli, kuru vidū gadās knupīši, izsmēķi, izkošļātas košļenes, ar saknīti izrauti mati… Ja juridiskie aspekti cilvēkam nav svarīgi, arī šo testu varam piedāvāt neklātienē: viņš saņem pa pastu testa komplektu, paņem mājās paraudziņus, aizpilda anketu, norādot kontaktus, lai būtu iespējams sazināties; nav obligāti izpaust īsto vārdu. Rezultāts būs gatavs divu nedēļu laikā.”

Dzīvelīgā Filadelfijas hromosoma

„Pret asins vēzi mūsdienās ir izgudrotas vairākas ļoti iedarbīgas zāles, kas pēc savas būtības ir tirozīnkināžu inhibitori,” stāsta J. Šteinbergs. „Hroniskai mieloleikozei cēlonis ir tā saucamā Filadelfijas hromosoma – tas nozīmē, ka divas hromosomas kaut kāda defekta dēļ ir apmainās ar galiem un rezultātā rodas t.s. fusion gēns, kura produkts ir šūnai kaitīgs. Diemžēl šie izmainītie leikocīti ir ļoti dzīvotspējīgi, tie agrāk vai vēlāk pārņem visu imūnsistēmu un dominē. Vispirms jāpārliecinās, vai cilvēkam, kuram ir mieloleikoze, patiešām ir šī Filadelfijas hromosoma – ja tās nav, tad ārstēšana ar minētajiem medikamentiem nebūs efektīva. Mēs varam precīzi noteikt, kurš no trim iespējamiem lūzuma variantiem šajās hromosomās ir noticis. Visi trīs izraisa mieloleikozi, bet agresivitātes ziņā nedaudz atšķiras. Saņemot analīžu rezultātus, hematologs izvēlas, kuru medikamentu un kādās devās lietot, un sāk terapiju. Nākamais uzdevums ir saprast, vai zāles iedarbojas un cik tas ir efektīvi. Te palīdz otra analīze, kas balstīta uz tā saukto reālā laika polimerāzes ķēdes reakciju, kas ļauj pacienta asins paraugā noteikt, cik no kopējās leikocītu populācijas ir slimo leikocītu ar Filadelfijas hromosomu, turklāt metode ir ārkārtīgi jutīga – starp vairākiem miljoniem leikocītu var atrast un „izķert” vienu, kuram ir šī hromosoma. Ja analīzes atkārto secīgi pēc noteiktiem laika intervāliem, tad var saprast, vai slimo leikocītu skaits iet mazumā, stāv uz vietas vai pieaug. Tā ir pamatinformācija, kas hematologam absolūti nepieciešama, lai saprastu, kā ārstēt konkrēto pacientu. Par šiem izmeklējumiem, kas ir tehniski samērā sarežģīti un dārgi, maksā valsts. Tūlīt pēc terapijas uzsākšanas analīzes parasti jāveic vismaz reizi mēnesī, ja dinamika ir laba – reizi trijos mēnešos un pēc pirmā gada jau var šo analīzi atkārtot reizi pusgadā. Mēs nesatiekam savus izmeklējamos klātienē, saņemam tikai asins paraugus un allaž priecājamies dzirdēt no ārstiem, ka pacienti jūtas labi un veseļojas. Protams, pa šiem gadiem bijuši arī vairāki cilvēki, kuriem nekas nav palīdzējis, bet kopumā jāpriecājas par to, ka ir iespēja ārstēt šādas slimības, kas vēl pirms gadiem 15 tika uzskatītas par absolūti neārstējamām.”

Himērisma monitorings

„Mums ir ļoti laba un sena sadarbība ar Rīgas Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcu, klīniku „Linezers”, konkrētāk – ar Valsts hematoloģijas centru un Rīgas hematoloģijas centru, ar profesori S. Lejnieci un viņas kolēģiem onkohematologiem,” turpina J. Šteinbergs. „Latvija var lepoties ar to, ka jau vairākus gadus šeit tiek veikta asinsrades cilmes šūnu transplantācija, lai ārstētu asins vēzi, konkrēti – hronisku mieloleikozi, arī akūtu mieloleikozi un limfoleikozi. Vienkāršoti to varētu raksturot tā: asins vēža pacientam ar dažādām metodēm praktiski iznīdē viņa paša baltos asinsķermenīšus un viņa asinsritē ievada asinsrades cilmes šūnas, kas ņemtas no donora. Donori var būt gan tuvi radinieki, gan pilnīgi sveši cilvēki, kuri atrasti donoru datu bāzē. Protams, jāveic komplicētas analīzes, lai noteiktu saderību. Tiek sagaidīts, ka donora asinsrades cilmes šūnas iedzīvosies pacienta kaulu smadzenēs un radīs jaunu, veselu balto asinsķermenīšu populāciju. Daudzos gadījumos tā tiešām notiek un faktiski var runāt pat par pilnīgu izveseļošanos. Ir vairākas metodes, ar kuru palīdzību var pateikt, cik sekmīgs ir ārstēšanās rezultāts. Viena šāda metode ir himērisma monitorings. Ja donora šūnas pacienta asinsritē ir aizvietojušas viņa paša leikocītu populāciju, tas nozīmē, ka viņa asinsritē cirkulē sveša cilvēka šūnas. Mums ir metode, kas balstīta uz to pašu tehnoloģiju, ko lieto paternitātes noteikšanai, cilvēka identifikācijai – tā saucamā STR genotipēšana, kas ļauj noteikt divu dažādu cilvēku genotipus viena cilvēka paraugā, turklāt var procentuāli diezgan precīzi pateikt, kurš no šiem genotipiem ir dominējošais. Pēc transplantācijas donora šūnu daudzumam ir jābūt krietni lielākam nekā paša pacienta šūnu daudzumam. Jebkura mediķa sapnis šādā situācijā ir tā saucamā pilnā himēra, kad pacienta asinsritē cirkulē tikai donora šūnas. Mums ir paņemts paraudziņš no pacienta pirms transplantācijas, tātad mēs zinām viņa STR genotipu un mums ir arī paraudziņš no donora – mēs zinām donora genotipu. Reizēm arī Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā ir mazie pacienti, kuriem veikta šī transplantācija. Viņiem donori parasti sameklēti ārzemju datu bankās. Tādā gadījumā lūdzam, lai atsūta donora genotipu, lai varētu veikt šo himērisma monitoringu. Pēc transplantācijas, paņemot asins paraugu, mēs varam noskaidrot, cik tajā ir donora un cik – pacienta paša šūnu. Šo analīzi veicam nu jau trīs gadus un jāteic, ka lielākai daļai pacientu viss ir kārtībā un donora genotips stabili dominē. Optimālā gadījumā svešie leikocīti visu mūžu tur dzīvo un vairojas.”

Raksts žurnālā Māja (04.02.11)

    • Jautājiet mums!

      Jūsu jautājums:

      E-pasts adrese uz kuru sūtīt atbildi:

      Lūdzu ievadiet sekojošos simbolus:
      captcha